Nākamās dienas rītā Sašas brīnumainais Suunto pulkstenis, kuru viņš uz nakti bija atstājis uz balkona, rādīja, ka aiz loga ir seši grādi pēc Celsija. Lūk, tev arī tuksnesis!
Numuriņa iekšpusē pa stikla durvīm ūdens tecēja gandrīz vai straumēm. Pieelpojām!
Mēs saģērbāmies kā nākas, pabrokastojām ar džoilentu un jau bijām sataisījušies tīties, kad mūs pārtvēra viesnīcas darbinieki ar žēlabainu sejas izteiksmi: "Bet kā tad ar brokastīm?". Man kaut kā likās, ka brokastis šajā viesnīcā nebija iekļautas cenā, jo īpaši tāpēc, ka vakariņas vakar mums vispār atteicās taisīt, jo personāla nebija uz vietas.
Nu ko, brokastis paliek brokastis – cilvēki centās, taisīja, bet mēs te aizbrauksim, turklāt par velti? (Lai gan pēdējais punkts vēl bija zem jautājuma zīmes).
Beigās mēs nenožēlojām. Iespējams, visšikākā ēdienreize no visām – vesels glīti iekārtots restorāns mums diviem vien, jogurts, medus, ievārījums un siers, nebeidzami kruasāni, kēksiņi un augļi, kurus gādīgi pienes klāt viesmīlis, viss mēreni garšīgs, kaut arī no iepakojumiem.
Garšīgs un interesants ēdiens – garšvielu un sāls maisījums, ko var uzlikt uz pitas, kas apziesta ar olīveļļu.
Saša nespēj noticēt savai laimei
Pateikušies personālam un paķēruši līdzi kēksiņus, apelsīnus un ābolus, ja reiz tie te ir nebeidzami, mēs devāmies iekarot kārtējo virsotni. Tieši blakus viesnīcai auga krāšņi pipari, lai gan pēc garšas tiem acīmredzami trūka mitruma.
Vēl nebijām paguvuši pabraukt tālāk no viesnīcas, kad atradām velosipēdu celiņa pazīmes, bet nācās tās labot – Jordānijā pieņemts, ka viss visapkārt ir salauzts
Vienīgais velosipēdu celiņa zīmes eksemplārs, ko mēs redzējām. Toties cik solīds!
Pielikām velosipēdistam galvu
Mēs rāpāmies arvien augstāk un augstāk, un skaistums mūsu priekšā pavērās absolūti neticams. Vējš tāds pats. Gandrīz vai varēja uz tā gulēt un nekrist.
Vējš kļuva tāds, ka, ja pūš mugurā – velo pats uzbrauc pa akmeņiem augšā, bet lai ietu pret to – jāpieliek visi iespējamie spēki, un reizēm pat ar to nepietiek. 1:1 kā bija Islandē, vietām pat smiltis lidoja sejā, par laimi, ne tādā daudzumā. Visu to gan kompensēja dažādo krāsu un reljefa kalni. Maršruts bija tā vērts, lai to nobrauktu.
Pa ceļam atradām strautiņu ar ūdenskritumu, kur uzkodām no viesnīcas paņemtās maizītes
Mēs atkal iekritām kā mušas medū: braucām visu laiku uz augšu, turklāt pa bezceļu, un ar šo sātanisko vēju. Pēc daudzām stundām tomēr uzrāpāmies maršruta augstākajā punktā, 1700 metru augstumā, kur pūta pavisam traki. Tur atradām vietējo, kurš ara akmeņus ar diviem ēzeļiem. Izskatījās tas sirreāli: paskatieties uz foto augstāk un pasakiet, kā tur vispār kaut kas var izaugt? Bet pie mums cilvēki vēl sūdzas, ka uz laukiem akmeņi.
Kamēr mēs sēdējām aiz šķūņa sienas, mēģinot kaut mazliet paslēpties no vēja, biedrs pameta savus ēzeļus un 200 metrus pret kalnu atnāca pie mums sasveicināties, nenoslinkoja. Dialogs neizdevās kopīgas saziņas valodas trūkuma dēļ, tāpēc viņš paklanījās par mūsu piedāvājumu uzcienāties ar cepumiņu, pieliekot roku pie sirds, un atgriezās art akmeņus.
Neticami, bet tālāk ceļš veda uz leju, lai gan braukt vietām bija gandrīz tikpat grūti kā uz augšu. Rets gadījums, kad pie milzīga slīpuma velosipēds neripo ar ātrumu 50 km/h, bet tieši otrādi, truli apstājas. Kaut ko tādu savā atmiņā var teikt, ka nemaz neatceros.
Starp citu, NASA te ar saviem augstumiem bija nošāvusi greizi, turklāt pirmo reizi – uz palielinājuma pusi. Pēc profila aplēsēm mūs gaidīja apmēram pusotrs kilometrs kāpuma, bet īstenībā mēs izspiedām 1940 metrus – kārtējais sasodītais rekords. Tas ir forši pirmo vai otro reizi, kad tu esi gatavs un lietas kursā, bet ne jau šitā nejauši ar somām pa bezceļiem un vējā, ar temperatūru, un kad līdzīgas grūtības maršruts bija vien pirms diennakts.
Pats nesaprotu, kā mums tas izdevās, bet galu galā mēs izbraucām uz King’s Highway, kur šā tā, lēni un nomācoši, bet jau varēja tikt līdz pasaulslavenajai senajai klinšu pilsētai - Petrai. Te mēs krietni vien nopriecājāmies, ka nebraucām uzreiz pa asfaltu – neskatoties uz to, ka pāreja bija velnišķīgi grūta, pa asfaltu starp mašīnām braukt būtu drausmīgi garlaicīgi un pretīgi.
Vadi Musā mūs gaidīja diezgan smieklīga viesnīca Musa Spring Hotel. Mežonīgi lēta, ap 14 dināriem par divvietīgu numuriņu naktī, bet tajā pašā laikā pati trešākā no visām, ar pleķiem uz paklāja, sapelējušu plauktu skapī un, kā parasti, pakalpīgu un pieklājīgu saimnieku. Siltais ūdens te bija jāgaida teju trīs minūtes, toties tas nebeidzās pie Ribakova. Vestibilā bija tik piepīpēts, ka cirvi var kārt, toties vakariņas bija pilnīgi pa kabatai – par vēršaci paņēma dināru un par salātiem dināru. Gatavoja pats čalis aiz recepcijas letes – tā pie viņiem te pieņemts.
Jordānijas atslābuma ēnas puse – atvērta lūka uz ietves, turklāt ne viena vien. Es ar tādu jau Daugavpilī pamatīgi iepazinos pagājušajā gadā, un nevienam neiesaku kaut ko tādu atkārtot.
Kad izgājām pastaigāties, arī atgadījās smieklīgs stāsts – tieši vējainās tukšās šosejas vidū, kur mašīna brauca garām reizi minūtē, apstājās vietējais ar auto un izlīda ārā vienkārši tāpēc, lai paprasītu, vai mums nevajag palīdzību!
Tas, iespējams, ir pats dīvainākais viesmīlības gadījums, kādu bijām sastapuši. Iedomājieties, ka jūs braucat savās darīšanās ar mašīnu, redzat savā guļamrajonā, kā meksikānis šķērso ielu, un apstājaties, lai paprasītu: vai nevajag, brāli, tev ko? Protams, tas bija patīkami, bet vienalga dīvaini.
Blakus viesnīcai bija tikai ūdenspīpju bārs un pāris lauku bodīšu, kā parasti, bez cenu zīmēm. Mēs gribējām nopirkt dažas pudeles ūdens, bet pārdevējs saka tā: "Kāpēc jums dažas, tas būs dārgi, ņemiet labāk uzreiz 7 litrus!". Un tiešām!
Kas mūs pilnībā pārsteidza – kastes ar kokakolu vai tur veļas pulveri stāv vienkārši uz ielas, bet uz nakti veikals aizveras. Kameru visapkārt, manuprāt, nav, bet neviens uz precēm aci nemet. Lūk tev arī augstā Eiropas civilizācija – pie mums kondicionierus karina tā, lai bez trepītēm neaizsniegtu, bet te visiem pat uz precēm nospļauties, nemaz nerunājot par kondicionieriem. Un jā, vienročus neredzējām (pakaļ tiem jums uz Saūda Arābiju).
Aizmirsu pastāstīt, starp citu, ka Šobakā, kad es veikalā pirku iesala dzērienu, pienāca suvenīru tirgotājs no pils, un viņi kopā ar pārdevēju, kurš negaidīti runāja pieklājīgā angļu valodā, pielika kaut kādas neiedomājamas pūles, lai mums palīdzētu, tieši vai no ādas līda ārā. Paprasīja, uz kurieni mēs tālāk braucam un vai mums nevajag izstāstīt ceļu, teica, ka varam atnākt septiņos no rīta nākamajā dienā, un pārdevējs jau būs veikalā, lai mēs varētu iepirkt krājumus.
Lūk, tādi labi cilvēki dzīvo Jordānijā.